Patiesi māmiņu stāsti par bērna zīdīšanas posmu

Mums jau ir divi mēneši.Pašai zīdīt meitu liekās ļoti īpaši, zinu, ka tas viņai dod mieru un redzot viņas labsajūtu arī es esmu mierīga. No sākuma bija bail atslaukt un barot no pudelītes, bet tad sapratu, ka tas dod lielisku iespēju arī tētim pabarot mazo, arī lielā māsa labprāt piedalās. Prieks, ka varu savai meitiņai sniegt pašu labāko

Dēlu zīdīju līdz 2g3m vecumam, meitai tagad 4m. ❤️ Šķiet, ka visbiežākie padomi, komentāri bija par mammas uzturu (nedrīkst to un nedrīkst šo) un par to, ka pēc gada vecuma jau nav vajadzības, tas ir tikai ieradums. 🙁 Spilgtākais, kas palicis atmiņā no pirmās reizes, gan tagad - tas šķiet vislielākais tuvības laiks ar bērniņu. ❤️

Mums gāja visādi un beigās ar visu attiecīgo profesionāļu iesaisti zīdīšana tāpat neizdevās, no malas daudzi teica, nemokies met mieru un dod maisījumu, tas pat varbūt ir labāks kā tavs piens un vel visādas aplamības.. Tik ļoti negribēju padoties, zināju, ka vēlos dot savu pienu - tas bija ļoti daudz. Iegādājos divus Philips Avent pumpjus - slaucu tandēmā. Apbruņojos ar pacietību un meitu ar savu atslaukto pieniņu izbaroju līdz 1,6g vecumam. ❤️ Piebildīšu - piena bija tik daudz, ka sanāca sasaldēt pašiem rezervēm un ~15 litrus ziedoju mammai, kurai savs pieniņš nepietika. Mans mazais sapnis piepildījās, varēju dalīties un palīdzēt kādam mazulim ❤️ lieta par ko ļoti lepojos.

Šobrīd sanāk, ka bez pauzēm zīdu 3 gadus un 17 dienas, zīdiju pirmo, pieteicā otrais, zīdiju tandēmā vienu mēnesi un tagad joprojām zīdu mazāko.Garš posms, daudz piedzīvots. Vissāpiegākie komentāri bija par to,ka vecāko dēlu zīdiju līdz 2,2 g un ka mēnesi zīdiju tandēmā. Cik tas esot nevajadzīgi, ka man zobi izbirs viens pēc otra , ka pienam nav vērtības un, ka vispār bērns tik ilgi nav jābaro. Bet.. es vienmēr pastāvēšu par savu izvēli un nevienam nav teikšanas par to. Katra mamma to var darīt cik vien ilgi vēlas, vai cik ilgi laiks ļauj. ❤️
Un tas noteikti ir viens no skaistākajiem posmiem manā dzīvē. 🥰

Mana pieredze zīdīšanā ir ar lielu + zīmi un ne tikai tāpēc, ka nu jau zīdu savu trešo dēliņu, bet tāpēc, ka tiešām uzsitu sev pa plecu, ka nesalūzu visu komentāru, ieteikumu un jāsaka, ka pat uzspeistu viedokļu priekšā. Protams, ka uzturs tas jau pats par sevi- Tu nedrīksti, Tev nevar, to un to. Tad skarbi vārdi par to, ka Tu dari bērnam pāri, dod ūdeni, nevar tikai ar krūti. Ja bērns ceļas un prasa krūti ik pa divām stundām, ne do die' s vairāk, tad viņu mērdēju badā. Uztaisi maisījumu, uzvāri putriņu 🙈 Nespīdzini bērnu. Brīdī kad uzzin, ka bērnam + 1.7kg pa mēnesi klāt, tad ir otrādi. Tu pārbarosi!!! Lai ko un kā es darīju, vienmēr atradās kāds, kas teica, ka nepareizi. Bet es zināju, ka dodu un daru visslabāk (protams, esot arī saziņā ar ārstu). Bija arī brīži, kad likās, ka nekā nav, jo bērniņs raud. Bet es ieklausījos ❤️ Pirmie divi dēli ir zīdīti līdz gadam un abi paši atteicās no krūts. Nu trešajam ir 2.mēneši, ēdam uz urrā. Zinu, ka dodu visslabāko un pretī saņemu vislabāko ❤️

Pirmā zīdīšanas pieredze, atskatoties atpakaļ, bija traka, bet tajā brīdī nelikās. 😅 Bija piena pārprodukcija un nezināju ko darīt un ka vispār kaut kas būtu jādara, lai krūtis atvieglotu. Rezultātā izveidojās piena cista, kura pēc tam sastrutoja, 38 temperatūra utt. Braucu uz Stradiņu krūts veselības centru, tur ir superīgi dakteri, kas veica drenāžu, tad nedēļu bija jādzer antibiotikas un krūtī atstāja caurulīti ar maisiņu, lai viss tīrās ārā! Tā kādu nedēļu nostaigāju, bet varēja turpināt barot, mazajai tad bija 4-5 mēneši! Un ar krūti pārstāju barot tikai 19 mēnešos. Pēc tam jau biju gudrāka un ja krūtis bija pilnas, izmantoju pumpīti, lai atslauktu. Tagad atkal zīdu otro meitu, tāda liela pārprodukcija vairs nav, otrajā reizē varbūt arī organisms ir gudrāks. Pirmajā mēnesī gan izveidojās sastrēgums ar drebuļiem un 38 temperatūru, bet ar to tiku galā 2 dienu laikā ar biežu zīdīšanu un paracetamolu! (Iespējams arī vīrs palīdzēja #lifehacks 👀) Ceru arī šoreiz zīdīt vismaz līdz gada vecumam.
Par citiem komentāriem - parasti saka, ka pienam, zīdot pēc gada vecuma, neesot uzturvērtības, tas līdzinoties ūdenim. :D Bet pētījumi, protams, runā savādāk! 🙏🏻

Nekādi neiztikt bez nelūgtajiem padomiem, bet man ir prieks, ka katra mamma prot izvērtēt kā jūtas konkrētajā brīdī mazulītis un pati. Arī Es esmu veidojusi piena krātuves tieši priekš sevis, lai nodrošinātu pašu labāko savas prombūtnes mirklī. ❤️ Bez krūts pumpīšiem mēs mammas nespētu atļauties laiku arī sev. ❤️

Ar zīdīšanu man ļoti savdabīga pieredze  -lai gan meitiņu ar pienu baroju tieši gadu, tikai pirmos 4 mēnešus no krūts. Mazā sāka nepieņemties svarā, švaki zīda, un nonācām pie tā, ka katra zīdīšana bija mokas, meitiņa raud, man tā sajūta, ka esmu slikta mamma, bērns no manis atsakās.. Ģim.ārste jau virzija uz maisījumu, laba zīdīšanas speciāliste nespēja palīdzēt, beigās piena pumpis izglāba, baroju tikai pienu,bet tikai no pudelītes. Beeet-tik daudz stundas pie pumpja,katru nakti cēlos slaukt, jo tad vairāk piena, lai pietiek mazulim.. Uhh, nez vai otreiz tā darītu, bet mana stūrgalvība neļāva padoties 😊

Ar dēliņu kļūdījos jau dzemdību nodaļā... Likās, ka visu zinu, kā pareizi, bet pēc tam, kad pirmajā dienā viss notika harmoniski, otrās dienas bļaušana mani iztrūcināja. Kliedz un kliedz, un pie krūtīm. Likās - pabaroju taču. Kāpēc bļauj? Iedevu knupi... Tā bija kļūda, jo, kā vēlāk izrādījās, bērns nebija paēdis... Man ieteica dot maisījumu, jo "bērns grib ēst". Gāju pie tās bundžas ar neparastu sajūtu... Es, "māte barotāja", eju taisīt pudeli?... Un man vēl pārmeta, kāpēc pudelīte nav līdzi. Nekad nebiju domājusi, ka vajadzēs... Bērns apēda visu un aizmiga. Es šaustīju sevi... Turpināju likt aktīvi pie krūts, un līdz 5 mēnešu vecumam reizi vairākās dienās tomēr vajadzēja iedot vienu ēdienreizi ar pudeli... Bija par īsu. Viena maisījumu budža gāja ilgi, bet tā tomēr bija jauktā barošana, un kkur klusībā man sāpēja tas. Vēlāk gan piena vārti atvērās līdz galam, un maisījumu budža pazuda. Man tā bija uzvara, tomēr piedzīvotais lika saprast citas mammas. Tagad zinu, kā ir, kad nepietiek... Ar dēlu lielu koliku nebija, ēdu visu, ko gribēju. Šoreiz krūtbarošana gan nenoēda visus manus liekos kilogramus... Šajā reizē piena sastrēgums bija biežs un ļoti nelūgts viesis... Kādas piecas reizes cīnījos ar sāpīgu krūti, vienā no tām tiku pie temperatūras. Šajās reizēs papildus bērna zīšanai, mīcīšanai ar rokām, lietoju arī piena pumpi. Vienā no reizēm tieši ar to dabūju "krūti vaļā"

Pirmo bērniņu neizdevās barot eksluzīvi. Sevi mierinu, ka tas tāpēc, ka intensīvajā nodaļā pierada pie budelītes. Mēģinājumos barot ar krūti, kas vienmēr beidzās abām ar asarām, es vainoju sevi. Zinu to nosodošo skstienu- nebaro pati? Dod maisījumu? Tāpēc otro bērniņu gaidot noklausijos kursus,salasijos visu info par krūts zīdīšanu. Un atkal sākums bija grūts,likās,ka nekas neizdosies arī šoreiz. Bet nepadevos, saņēmu konsultāciju pie zīdīšanas konsultantes un mums ir izdevies! Teiktu,ka pārāk labi jau, jo pudelītes neakceptē, manas piena rezerves saldētavā gaida mazbērnus (joks) 😄 Rezumē - abējādi bērni tika pabaroti un mīlēti ❤️

Par zīdīšanu man ir nācies dzirdēt dažādus neprasītus “padomus” norādījumi par to līdz kādam vecumam jāzīdī, var dot tikai krūti neko citu, nevajag barot pec pieprasijuma, dod ik pēc konkrēta laika utt. Bet tāpat kā visus neprasītos norādījumus, arī tos es laižu gar ausi, jo galvenais tā lai pašai ir ērti. ☺️ mana pieredze ir bijusi pozitīva, sākumā nācās pacīnītiies par pienu, ko darīju gan ar likšanu pie krūts, gan pumpēšanu. Tagad piens jau ražojas vairāk nekā vajag, un arī veidojas rezerves. 😊

Ooohhh, ar pirmo dēliņu atslaucu pienu līdz pieciem mēnešiem, jo neņēma krūti, ar otro meitiņu atsaucu pieniņu līdz 8 mēnešiem, jo bija mazs svars un slikti ņēmās svara (baroju tikai ar savu pieniņu) un beidzot ar trešo bērniņu varēju izbaudīt krūts barošanu bez stresa un tā ēdām līdz 11 mēnešiem, bet tas parāda to cik katrs bērniņš ir savādāks un kā mamma arī Tu jūti, kurš ceļš ir jāizvēlas, lai visi būtu apmierināti.

Pirmo dēlu zīdīju ekskluzīvi, pudelīti atteicās ņemt. Pusotra gada vecumā beidzu zīdīt, jo pats vairs neprasīja. Viss notika dabīgi. Otru mazuli zīdu jau 10 mēnešus, bet, pa retai reizei, vīram sanāk iedot arī maisījumu, kamēr esmu kursos. Cik ir iespēja, atslaucu pieniņu un veidoju piena rezerves. 😊 Komentārus esmu dzirdējusi daudz un dažādus, bet neviens mani nav ietekmējis (ne pirmajā reizē, ne arī tagad), jo ļoti labi apzinos sava piena vērtību. ❤️🤱🏻

Manā pieredzē pagāja daži mēneši līdz izdevās sakārtot zīdīšanu un vēlāk jau to izbaudīju ikrreiz, kad mazais bija pie krūts! 🥰 Bet sākums bija izaicinošs un pārbaudījumiem pilns - reizēm pat ciešanu pilns! Jau piedzimstot mazajam, bija padomi slimnīcā no personāla, kas it kā bija pareizi, kā “pēc grāmatas” un tos, protams, stingri ievēroju…Bet kā vēlāk izrādījās, šie padomi mums nederēja! Piedzīvoju gan grūtības, gan neveiksmes, bet pēdējiem spēkiem cīnījos un nepadevos, lai turpinātu mūsu piena ceļu! Šajā cīņā man pāris reizes palīdzēja arī piena pumpis - tajās reizēs, kad piedzīvoju piena sastrēgumus, tas ļoti noderēja! Tikai ar laiku izzināju, sapratu un sajutu kā ir vislabāk tieši man un manam mazajam! Un tad jau viss notika pats no sevis, dabiski un baudpilni! Mazo zīdīju 2 gadus un 6 mēnešus, ar ko ļoti lepojos, jo tas ir nesis tikai pašu labāko, vērīgāko un šis pienesums atspoguļojas mazajā cilvēciņā un mūsu attiecībās! 🥰

Meitu zīdaiņi līdz gadam, tagad otru meitu arī plānoju tikpat ilgi. Sākums abām reizēm bija ļoti grūts, domāju, ka atmetīšu ar roku, bet ar sakostiem zobiem izturēju, pati ar sevi ļoti lepojos. Un tad māsīca uzmundrināja, teica, lai padomāju, ko foršu sev varētu nopirkt par visu to naudu, kura aizietu maisījumos 😄 protams, manuprāt, galvenais, lai bērns paēdis un priecīgs, tāpēc vienmēr kaitina jautājums par to, vai pati zīdu. Es gan varu atbildēt, ka, jā, to daru. Bet, ja arī nebūtu sanācis, kā jau minēju, galvenais ir bērna puncis, lai tas pilns. Un tas skaistais skatiens, ko meita velta, kad ēd 😍 tie ir vieni no maniem mīļākajiem brīžiem ❤️

Savu ceļu zīdīšanā jau ar pirmo bērniņu biju iztēlojusies skaistu un ilgu. Diemžēl realitāte ir pilnīgi cita. Un šobrīd zīdot trešo saprotu, ka katram no maniem bērniem zīdīšanas un barošanas ceļš bijis atkarīgs. Pirmo zīdīju līdz 9 mēnešiem, jo pieteicās otrs un tā brīža ģimenes ārsts neieteica man turpināt barot. Otrais bērniņš tika barots līdz 4 mēn., jo iepriekš minētais ārsts ieteica kombinēt ar maisījumu, jo slikti ņēmās svarā. Un tiklīdz iedevu maisījumu no manis ātri vien atteicās. To maisījuma iedošanu šausmīgi pārdzīvoju, bet samierinājos. Nu jau gandrīz 2 mēn esmu trīs bērnu mamma. Izbaudu katru zīdīšanas mirkli, jo nezinu cik ilgs man tas būs un vairāk bērnu neplānoju. Ja ar pirmo ņēmu pie sirds katru komentāru un pārmetumu, tad ar trešo es vnk visu laižu gar ausi. Tas ir mans bērns, es esmu māte, man jau ir pieredze un pieļautās kļūdas. Sajūtas protams kā ar pirmo, bet šoreiz es zinu. Un katra mamma ir vislabākā savam bērnam un es ticu, ka kaut kur ir bēbīšu fabrika un viņi paši izvēlas sev vecākus 😂

Savu pirmo meitu 1,5 gadu baroju ar savu atslaukto pieniņu, tagad otrā meita dūšīgi zīda krūti. Abas reizes atšķirīgas un saprotu to, ka tā tam bija jānotiek un konkrētajā situācijā tas bija labākais variants, lai gan apkārtējo "gudrības" netrūks, lai arī kāds būtu iznākums

Pieredzes tik dažādas visiem. Ar pirmo ļoti gribeju, lai atrak paņem pudeli un maisījumu,lai ātrāk ir tā, kaut nelielā brivibas sajūta. Bet ar otro negribas vel ne pa kam atvadīties no zīdīšanas. Pilnigi savādākas izjūtas..❤️

Man bija smagas dzemdības, dēliņš tika pārvests uz intensīvās terapijas nodaļu, kur pavadīja piecas dienas. Pirmās dienas dēliņu baroja ar zondi, pēc tam ar pudelīti. Es pieniņu slaucu un nesu uz intensīvās terapijas nodaļu dēliņam. Kad dēliņu atveda man atpakaļ uz pēcdzemdību palātu, tad mani jau brīdināja, ka varētu būt, ka būs problēmas ar krūts zīdīšanu, jo dēliņš ir pieradis pie pudelītes. Biju apņēmības pilna zīdīt ar krūti. Liels bija mans izmisums, kad dēliņš atteicās zīst krūti un histēriski raudāja. Mēģināju vēlreiz un vēlreiz gan viena, gan ar zīdīšanas konsultanti, bet bez rezultāta. Ir pagājuši jau divi mēneši, bet nekas nav mainījies - dēliņš atsakās no krūts zīšanas, kaut mēģinu joprojām. Vai jūtos slikti? Jā, jo visu gaidību laiku biju pārliecināta, ka dēliņu zīdīšu ar krūti. Tāpēc ir vainas sajūta un vilšanās, ka neesmu pietiekami laba mamma, ka nespēju dot dēliņam labāko.

Man ar pirmo bērnu bija jaukta barošana, bet galvenokārt ar maisijumu. Pirmajā naktī jau māsiņas iedeva maisijumu, bet es pat nejūtos par to slikti, jo pirmo nakti es nebūtu varējusi pamosties lai pabarotu mazo. Tad maisijums aizgāja kā galvenais, jo mazā neņēmās svarā un bija badā, līdz ar to ļoooti raudāja. Diez gan ilgi baroju miksēti kamēr mazule no maisijuma atteicās pavisam ap 1 gadu un 8 mēnešiem. Cik daudz man toreiz arī sanāca atslaukt lai uztaisītu piena banku, kura vasarā visa sabojājās jo ledusskapis bija vecs un neturēja 30 grādus. Tas bija smagi, jo taisiju ar mērķi lai ietu uz lekcijām septembrī bez mazules.
Otro bērnu ekskluzīvi zīdu, vienu reizi kad tikko piedzima, iedevām maisijumu jo mazulis bija izsalcis 🤷🏻‍♀️ Tālāk viss aizgāja forši, bet atslaukt nekā nesanāca. Vēljoprojām mazuli zīdu un jūtu cik viņai tas ir svarīgi ❤️

Ar pirmo dēlu- zīdīšanas iesākšana briesmīga,krūti nemācēja VISPĀR paņemt, katra barošana 40min. vien mēģinot to krūti satvert, pēc tam nekustēšanās pat sekundi,lai krūts neizslīdētu no mutes. Pēc pirmā mēneša zīdīšana aizgāja(pēc manām domām) līdz 3.mēneša vizītē -70grami mēneša laikā bēbim. Ģimenes ārste uzreiz lika piebarot ar mpm,sajutos kā briesmīga mamma. Bet es nepadevos. Uzreiz sazinājos ar zīdīšanas konsultanti, kuras uzraudzībā bijām mēnesi un tikām galā ar zīdīšanu. Nozīdīju līdz 1.6g esot 25.gr.nedēļā ar otru bērniņu. Saņēmu ,protams, daudz tekstus uz savu pusi,ka liels puika un ņem "pupu". Tagad otrajam dēlam 1.2g un joprojām zīdu. Pats sākums arī ideāls, uzreiz skaisti ņēma krūti un svarā ņemas braši :) bet arī saņemu jautājumus-cik vēl ilgi barosi?

Lai gan abi dēliņi ir ķeizara puikas, zīdīšana izdevās abiem. Ar pirmo, protams, tika apmeklēti dažādi kursi un lekcijas par zīdīšanu, taču tas kāds sākums ir realitātē, uhh. pirmo nobaroju līdz 1.3g, otro līdz 1.2g. Pati jutu, ka ir īstais laiks izbeigt. Runājot par palīgiem, arī man bija Avent piena pumpis, kas izglāba no piena sastrēgumiem un sagatavoja apjomīgu piena banku, kuru tā arī nesanāca izmantot, jo neviens no dēliem nepieņēma pudeli. 🍼
No nelūgtajiem padomiem prātā visvairāk iespiedies tieši šis par pudeli - vienkārši nedod krūti, gribēs ēst un paņems pudeli!🙆🏻‍♀️

Pirmo meitu zīdīju līdz 4m vecumam, tad viņa vienkārši atteicās no mana piena un gribēja tikai maisījumu. Bet ar otro meitu mans zīdīšanas ceļš bija garš un grūts. Pirmās dienas nobaroju, bet tad vairs nespēju, jo bija nepareiz satvēriens mazajai un par cik pašai sāpēja un bija diskimfors, konsultējoties ar zīdīsanas speciālisti, kad nekas nesanāca, nolēmu dot savu pienu atslaucot. Taču es nepadevos un pēc mēneša piedāvāju bērnam atkal krūti. Pa dienu neņēma, bet naktī ņēma. Tad lēnām arvien vairāk un biežāk piedāvāju un tā kad mazajai bija nepilni 2 mēneši atsāka ēst gan dienā, gan naktī. Un nu mazjai jau 1 gads un turpinam zīdišanu 🤩 lai arī grūts, tomēr skaists ceļš

Sākums bija traks, mazais nevēlējās zīst, līdz ar to piena atnākšana kavējās un likās, ka pa ķēdīti viss sāk sabrukt, taču zīdīšanas konsultante mums visu sakārtoja un nu jau mazajam 6 mēneši un šis laiks ir tik mīļš. Tikai tad, kad nav ierastā vide, tas ir izaicinājums (zīdīt mašīnā vai kur citur), jo viss ir jauns un taču jāskatās apkārt nevis jāēd 😀😊

Pirmdzimtais neņēma krūti nemaz. Gulēja un bļāva, kaut gan piens no krūts pilēja viņam mutē, zīdīšanas konsultanti nepalīdzēja, jo ideju viņiem nebija, kā ta tā, ka nemaz nemēģina paņemt. Atslaucu ar manuālo pumpi, līdz sapratu, ka piens paliek mazāk un mazāk, nopirku Phipils avent un izdevās piena daudzumu atjaunot un kādu laiku ar savu pienu vel pabarot. Nākotnē ļoti ceru izbaudīt zīdīšanas pieredzi, līdz tam, man ir kārtīgs, bez pāris nedēļām divgadnieks, kas uzauga uz mana atslauktā piena un pēcāk- piena maisījuma. 😊

Ohh…grūta pieredze bija un joprojām tikai minu, kādēļ zīdīšana tā arī neizdevās - mazais miga ciet tiklīdz pie krūts, pārtrauca zīst tiklīdz saņēma nelielu sāta sajūtu, ar pudelīti +/- lielāku devu uzņēma. Bieži vien atslaucu un devu no pudelītes. Krūtīs nemitīgi radās sastrēgumi. Lietoju “x” pumpi, kas šķiet, bija par vāju, lai sastrēgumus novērstu un veicinātu piena vairošanos. Citus neizmēģināju un to nožēloju. “Cīnījāmies” līdz 6 mēn, dodot pieniņu 20%/80% (krūts piens/maisījums). Šobrīd esmu gaidībās un noteikti vēlos nodrošinàties ar piena pumpi, kas veiksmīgāk pildītu savu funkciju. Ideālā gadījumā - mazulis pats tiktu ar to galā ❤️

Man ir brīnišķīga zīdīšanas pieredze. Man ir trīs mazi bērniņi ar mazu vecuma starpību.Jā, sāpīgs ir pats sākums, caur sakostiem zobiem, pēc pieprasījuma ik pa stundai, 1.5h..cauru diennakti..esmu izbaudījusi arī piena sastrēgumus. Ou.. Tas ir kosmoss...kad jūties kā terozaurs ar vienu gigant krūti, kas, šķiet, tūlīt uzsprāgs. Bet.. Tikai ar pirmo bērnu, vairākas reizes. Ar nākošajiem vienkārši zināju un zinu, kas ir kas, un kas kurā brīdī jādara. Pateicoties nelūgtajiem un arī lūgtajiem VĒRTĪGAJIEM padomiem, ko es spēju uzklausīt un vienkārši darīju. Un izdarīju. Visi bērni ir zīdīti līdz gada vecumam. Un ekskluzīvi zīdīti līdz 6 mēnešu vecumam. Pirmā meita pudelīti neņēma vispār, bija jāpārtrauc zīdīt, kad meitai bija 1gads 1mēn,jo biju stāvoklī ar otro mazulīti un zīdot ģību. O jā, ģību. Ar pirmo biju sagatavojusi lielu piena banku, ko sanāca izmantot tikai 1 reizi 10 dienas pēc dzemdībām, kad man bija jādodas uz operaciju dēļ pēcdzemdību sarežģījumiem, un tas arī viss. Bet.. Es esmu pateicīga sev un padomiem/citu pieredzei, ka šādu piena banku biju sākusi veidot. Jā, noderēja tikai 1 reizi, bet noderēja. Pašā bērna dzīves sākumā. Otrais bērns atteicās no krūts pats 2 dienas līdz gada dzimšanas dienai. Tad pārgāju uz maisījumu un pudelīti. Savukārt, trešais bērniņš, kuram 1.gadiņš 1mēn, joprojām ēd pupiņu un manu pieniņu. Pudelīti nav ņēmis.
Savus padomus un pieredzi nekad neatsaku nevienai jaunajai māmiņai, zinu, ka tas man pašai ļoti palīdzēja. Arī visi tie sagatavošanas kursi, mammu savstarpēji pieredžu sarunas, māmiņu kluba tikšanās. Man bija apkārt mammas un viņu pieredzes un arī zinoša dūla un zīdīšanas konsultante, kurai katru nedēļu tiekoties varējām uzdot jautājumus. Tādēļ es iesaku mammām čupoties un dalīties ar savām pieredzēm, jo tas ir tik noderīgi. Bet, protams, ir jāspēj sajust, kura informācija/pieredze/padoms ir stāsts par Tevi un noder Tev. Komentāri par - ""Tev nepietiek piens, jādod pudele; jābeidz zīdīt, pašai būs vieglāk; ārprāc, Tu joprojām zīdi? Tev sevis žēl nav, negribi dzīvot?"" un kas tik vēl nē, vispār mani nav ietekmējis, tas nav stāsts par mani.

Sākums bija sāpīgs un grūts, bet cik labi, ka nepadevos! Esmu pateicīga sev un zīdīšanas konsultantei, jo izrādās, ka tam iet cauri ļoti daudzas, šie speciālisti ir ļoti svētīgi, jo komentāri katram ir citādāki un daudzi no tiem vedina uz to, ka ar savu pienu tieši nodaru pāri, ka tik kaut ko neapēst, nebadināt,labāk iedot tējiņu, bet katru reizi, kad bēbītis paēd, pamostas smaidīgs, zinu, ka viss ir labi. Lai nu kas, bet mammas intuīcija vienkārši zina un ja tas būtu maisījums, tad darītu arī to, bet tagad ir labi, kā ir un turpinām zīdīšanas ceļu! 🥰🙏🏼

Oooh, gaidībās domāju kā tas tagad būs, ka man būs mazs cilvēciņš jāzīda un vai vispār man sanāks un patiks. Mamma jau biedēja, ka man piens pazudīs pēc 3mēnešiem, jo pašai tā bija ar mani un brāli. Dzemdību zālē pirmā pieredze ar zīdīšanu sanāca diezgan organiski, bet nākošā bija diezgan neveikla. Mazo mums pēc dzemdībām paņēma prom. Paši pagulējām tā, ka mazam tikmēr bez mūsu piekrišanas iedeva maisījumu. Nu, labi, vismaz pagulējām, bet mazs pārmetums sev tāpat, ka nebiju klāt mazajam! Kad pienāca laiks barot mazo, tad darīju to kas jādara ar pārliecību, ka viss dabīgi notiks, bet tā nenotika. Māsiņa manu krūti brutāli paņēma un bāza mazajam mutē. Mazais vienu krūti negribēja ņemt, tāpēc bija jau domas par palīgierīcēm ko ieteica māsiņa, bet es nepadevos un beigās kaut kā iemācījāmies ēst no abām. Palīgs bija arī piena pumpis kas ļāva man vairāk pagulēt naktīs un iziet savās skaistuma darīšanās, kamēr tētis pieskata mazo un arī nokontrolēt apēsto. Tā mēs vēl tagad 9mēnešos pupojamies uz nebēdu un man tas ir labākais brīdis, lai pabūtu ar mazo cik tuvā kontaktā vien iespējams🥰